Sākums

Ir pagājušas jau vienpadsmit dienas, kopš esmu ieradusies Ukrainā. Tas bija otrais oktobris, kad es strespilna, ar vēdersāpēm  un pārāk smagu bagāžu devos prom no Latvijas, lai iegūtu “dzīves pieredzi”. Laikam šodien esmu jau mazliet salauzta, mazliet attapusies un beidzot sastapusies ar realitāti. Respektīvi, te ir pavadīts mazliet vairāk, nekā vienkārši ceļojot!

DSC_0460

Es šeit esmu Eiropas Brīvprātīgā darba projektā. Un tieši šodien ir tā diena, kad es nesaprotu, kādēļ es te esmu. Kopā mēs esam seši – latviete ( es), spānis, spāniete, portugālis, bulgāriete un lietuvietis. Lietuvietis, kā jau laikam raksturīgi viņiem, ir divus metrus garš un spēlē basketbolu. Viņi ar bulgārieti pirms tam jau bija pazīstami un ir mūsu dzīvokļa pārītis. Respektīvi, projekta organizatoriem ļoti noveicās, jo citādi viņiem nāktos lauzīt galvas, kā divus pilnīgi nepazīstamus cilvēkus satilpināt vienā gultā! Mums ir četras istabas, no kurām viena ir viesistaba.

Spānis bija pārsteigts, kad es pateicu, ka mēs redīsus pavasarī audzējam dārzā. Wouw,really? Un vēl kāds random fakts -kāds vietējais ( respektīvi, ukrainis) pienāca pie manis un pateica: “Bet tu taču esi no Latvijas, Tev ir jāzina krievu valoda!”Kad es pateicu, ka man viņa attieksme likās mazliet rupja, viņš neuztraucās un turpināja visu dienu pavadīt ar mums. Un tieši tagad spānis lamā savā spāņu valodā odus. Mēs visi esam pārsteigti, kāda velna pēc viņi te šajā gadalaikā gadījušies.

Šie ir tādi mazi fakti, maza skicīte. Kad man būs bijis vairāk laika pavērot šos cilvēkus, ar kuriem esmu iemesta vienā katlā, noteiktu uzrakstīšu vairāk.

Šodien kāds cits spānis kopā ar itāli, kuri šeit ir jau kopš pavasara, uzaicināja mūs uz “alus kausu” vienā no brīvprātīgo iecienītākajiem bāriem Doņeckā “Golden Lion”. Runājot par spāņiem, mūsējais tagad mēģina ar savu kurpi nosist moskitos un, protams, runā man nesaprotamā valodā, tai pat laikā taisot kaut kādu pastas ēdienu! Spāņi ir visur, un viņiem nepatīk sava zeme. Vismaz tagad viņi tur negrib būt. Un, atgriežoties pie “Alus kausa”, ideja bija tāda, ka viņi mums vēlas kaut ko pastāstīt par mūsu organizāciju un pateikt – draugi, aizmirstiet, jūs neesat Eiropā, šeit nedarbojas jūsu likumi. Neatceros, kā viss sākās, bet, ņemot vērā, ka mūsu kompānijā daži ir studējuši jurisprudenci, politikas zinātni vai vēl ko manām smadzenēm ļoti sarežģītu un nesaprotamu, lietas aizveda pie tā, kur – pie velna! –  tiek tērēta mūsu uzņēmējorganizācijas nauda. Tiem, kas pazīst mani, zinās, ka man ir dziļi vienalga, un man nepatīk krāmēties ar visādiem sīkumiem un kur nu vēl rēķināt, pie tam naudu, kas šā vai tā nav manā kabatā. Kamēr vien es saņemu summu,kas norādīta manā līgumā un viņi mani liek mierā, man ir labi! Vismaz man šī saruna likās lieka, jo jau iepriekš zināju, ka daudzas organizācijas uzņem brīvprātīgos vairāk naudas dēļ, nevis tieši brīvprātīgo dēļ. Principā, man nav iebildumu, jo tā vai tā 99% pasaules naudas pieder 0,000000..1% pasaules idzīvotājam. Un es neesmu starp tiem. Itālis, kā jau itāļiem raksturīgi, centās mums pateikt, lai mēs uztveram visu mierīgi un cenšamies atrast savā projektā kaut ko priekš sevis. Es to, protams, uztvēru sekundes simtdaļā, un, kamēr pārējie vēl aizvien bija iekarsuši par to, kur aizpeld nauda, kas pat nav viņu nauda, es sēdēju twitterī vai arī skatījos uz Ļeņinu! Ak, Ļeņin, ko man tagad darīt? Principā, noskaņa bija mazliet depresīva, taču, kad puišiem pajautāju viņu attieksmi kopumā pret brīvprātīgo darbu, itālis  teica, ka nenožēlo neko un ir priecīgs, ka savā projektā atrada arī kaut ko, kas interesē viņu pašu, un spānis teica, ka vislabākais ir cilvēki, kurus viņš šeit saticis, un, jo ātrāk mēs pielāgosimies Ukrainas “likumiem” un dzīvesveidam, jo vieglāk mums būs!

Ginta parasti man raksta un saka, ka esmu traka, un viņa nespēj iedomāties, kā es vispār varu gribēt kaut ko tādu, kā es varu gribēt būt prom un dzīvot ar pilnīgiem svešiniekiem! Viņa saka, ka mani apbrīno, jo pati tā nevarētu! Un, to visu klausoties, es sāku redzēt sevi no malas, un tas tiešām izskatās dīvaini. Apmēram nedēļu mums nebija interneta, līdz ar to datoru iekšā neslēdzu un dažas domas dienas beigās pierakstīju un lapelēm.

3.OKTOBRIS – Pirmā pilnā diena Doņeckā. Nekad nav bijis tik auksti. Esmu aizmirsusi mājās Ziemassvētku lampiņas. Sajūta dīvaina. Liekas, ka visi nāk virsū, baigais nogurums, nepaspējām paēst normālas pusdienas. Dīvaini. Man likās, ka sākums būs savādāks.


Jau pirmās dienas nebija tādas, kā es biju iedomājusies tās taču, tas nenozīmē, ka bija slikti. Ņemot vērā, ka mēs ieradāmies šeit lietainā dienā( es naktī) un nākamajā dienā sniga sniegs, noskaņojums bija diezgan drūms.

Nerunāsim par dienu, kad es šeit ierados. Bagāža bija pārāk smaga, līdz ar to daudzas mantas nācās atstāt! Pat nepieminēšu stresu, temperatūru un visu citu, kas man uzmācās, jo devos nezināmajā. Un, lai arī cik dranķīga nebūtu mana mūža dranķīgākā diena, paspēju piedzīvot situāciju, par kuru citi neticot teica, ka kaut kas tāds notiek tikai filmās. Vai arī tas drīzāk apliecina, ka Zeme patiesībā ir viens mazs ciems. Lidmašīnā no Maskavas uz Doņecku apsēdos blakus logam. Biju laimīga, ka tiku iekšā un neviens pat nepiesējās manam latviskajam “Top gear” koferim, kurš noteikti pārsniedza noteikto normu. Kamēr pārējie cilvēki meklēja savas vietas, likās, ka redzu kādu pazīstamu seju. Taču nodomāju, ka varbūt tā ir temperatūra un man jau  rādās halucinācijas. Lai gan es zināju, ka Sašino ir no Ukrainas, viņš tagad dzīvo Vācijā, un es savā galvā neatradu nevienu iemeslu, lai viņš tagad atrastos lidmašīnā, kas izlido no Maskavas. Un tomēr, lai pārliecinātos, vai ar mani viss ir kārtībā, es uzmetu viņam sms, vai viņš gadījumā nav lidmašīnā!? Un jā, izrādās, tas ir viņš. Noskaidrojām, kur kurš sēž, un lidmašīnā satikāmies.  Nu tas tā, ikdienišķi, satikties lidmašīnā. Nezinu, kurš bija vairāk šokā, bet katrā ziņā bija prieks ieraudzīt kādu kaut mazliet pazīstamu seju un mazliet parunāt par to,kas mani sagaida. Tikāmies arī pēc lidojuma, kur viņš man mazliet palīdzēja pie pasu kontroles, jo Ukrainas onkulim es likos aizdomīga un viņš man prasīja, protams, krieviski, kāda velna pēc es te esmu? “Kuļtura iļi sport?”. Nevarēju iedomāties, ko es šeit varētu darīt sporta dēļ, tādēļ kratīju galvu un teicu  – Kuļtura, kuļtura! Bija viens vai divi naktī, un lidostā mani sagaidīt vajadzēja manam mentoram. Taču viņš nevarēja ierasties, tādēļ mani sagaidīja viņa paziņa, kas arī ir mentore, tikai citai meitenei. Kad izgāju ārā, pirmais, ko viņa teica, bija “Dou you know each other?”. Nākamajā dienā uzzināju no pavisam citiem cilvēkiem, cik Nastja esot bijusi pārsteigta, ka es no lidmašīnas ierados ar kādu zilacainu puisi un šķiet, biju radījusi visiem pirmo iespaidu kā meitene, kura lidmašīnās savervē čaļus. Nu, lai tā būtu. Sašino arī mazliet viņai piedraudēja, lai pret mani izturas īpaši saudzīgi. Nu re, cik jauki, kad ir paziņas, nu, pagaidām  ne visās, bet vismaz dažās pasaules malās! PA DUPSI! (vien Sicīlijas projektam saprotams joks)

Un nobeigt savu pirmo ierakstu es vēlos ar 2.OKTOBRA atklāsmi, kas mani piemeklēja Maskavas lidostā –

Pats stulbākais ir tas, ka es zinu, kur esmu atstājusi savas mīļākās lietas. Saulesbrilles – Milānas autobusā, mans visu laiku mīļākais gredzens – Maskavas lidostā. Un jā, kad man bija kādi padsmit gadi, savas toreiz mīļākās saulesbrilles atstāju sasodītajā “Nemo” akvaparkā, kur nemaz nebija tik forši.

Un šajā visnotaļ depresīvajā brīdī Maskavas lidosta parūpējās par to, lai fonā skanētu Jason Mraz – LIFE IS WONDERFULL!

DSC_0491

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s