Latvju dēli, latvju meitas

Šorīt piecelties bija ļoti grūti, taču, kad izvēlos no savas neērtās migas, ātri sataisījos, pagrābu kaut ko ēdamu, ko ceļā uz autobusa pieturu notiesāt kā brokastis. Mums bija jādodas nokārtot uzturēšanās dokumenti. Mēs ieguvām kaut ko līdzīgu Ukrainas pasei – dokumentu, kurš norāda, cik ilgi mēs esam derīgi Ukrainā.  Taču ilgi šis dokuments pie mums nepalika, jo tas bija jānes noformēt uz kādu citu iestādi, par kuru man nav ne jausmas. Drīz to mēs dabūsim atpakaļ, bet kāds teica, ka,principā, mēs esam tādi mazliet nelegāli šeit dažas dienas, jo mūsu vīzas jau esot beigušās.  Līdz trim mēnešiem man vīzu te nevajag, bet, tā kā  mana uzturēšanās šeit saistīta ar brīvprātīgo darbu, man tā bija nepieciešama un, ja man pasē esot ielīmēta vīza, nevienu neinteresējot, ka es te pat bez tās varu uzturēties. Katrā ziņā, ko darīt, ja mums uzprasās milicija un mums nav ko parādīt? Neko. Viņi saka – go back home! Es saku – OK!

Un tik vienkārši mēs pasmējāmies, ka mums pat nebūtu žēl doties mājās. Bulgāriete pat jokoja, ka viņa sataisītos tik ātri, ka milicija pat nepaspētu viņu tā pa īstam aizsūtīt mājās! Mēs bieži jokojam par Ukrainu , par dīvainajiem noteikumiem un cilvēkiem šeit. Mans kultūršoks ar katru dienu tikai pieaug un pieaug, atšķirībā no citiem, kas to piedzīvoja pašā sākumā un jau pamazām aprod ar visu.

Ņemot vērā, ka mūsu BOSS, ja viņu tā var nosaukt, ir devusies brīvdienās uz Turciju, viņas labā roka arī ir brīvdienās, tāpēc pēc dokumentu kārtošanas devos mājās, jo ofisā nekāds lielais darbs nenotiek un visu nepieciešamo varu izdarīt, guļot savā neērtajā gultā. Ierasto ceļu veicu kājām, jo man pietika grūstīšanās sabiedriskajā transportā jau no rīta. Vienatnē veicot šo ceļu, mani pārņēma dīvainas sajūtas. Katru dienu es braucu garām Prāta Vētras plakātam, kurš pat nedēļu pēc koncerta aizvien rotā Doņeckas cirka sienu. Bija jāpaiet vairāk kā mēnesim, lai es uz brīdi apstātos un to nofotografētu. Tad es devos tālāk, un šī dīvainā sajūta mani nepameta. Man pat gribējās sev tā kā iesist – kas notiek, Ieva? Un, pirms es iegāju veikalā, domājot par savu cepumu izaicinājumu un to, kā es jau esmu spējusi divas dienas izturēt neēdot cepumus, kuri Ukraiņiem, šķiet, ir maizes vietā, es nonācu pie secinājuma, ka ir jau 18. novembris..

18. NOVEMRIS

Veikalā kādu minūti stāvēju un skatījos uz plauktu, kurā mētājās daži saldie biezpiena sieriņi, cerībā, ka tur parādīsies “Kārums”. Neparādījās. Pirmajās dienās es veikalā skatījos un brīnījos par “Rīgas šprotēm”, kas šeit izceļas uz pārējo kārbiņu fona. Spāniete mani ienīst, jo “Serenāde”, “Rīts” un “Gotiņa” ir konfektes, kuras viņa pārēdās. Pārāk garšīgas. Protams, Rīgas melnais balzams, kuram laikam šeit ir īpaša vērtība. Un kāds vietējais jau pirmajā nedēļā, kad es vēl nebiju paspējusi nogaršot vietējo alu, teica, ka labākais alus, ko viņš esot dzēris, ir no Latvijas. Lāčplēsis. 

Es esmu lasījusi cilvēku stāstus par to, ka tikai aizbraucot projām, viņi novērtē Latvijas rupjmaizi, krējumu, biezpienu un citus labumus, pie kuriem pierasts ikdienā. Un, uz ilgu laiku nokļūstot  citā valstī,  esot raksturīgi, ka rodas kādas īpašas jūtas pret savu dzimto zemi. Ja salīdzinu ar Ukrainu, kas savu neatkarību no PSRS ieguva 1991. gada 24. augustā ( dienā, kad piedzimu arī es), Latvija, šķiet, ir gaismas gadu priekšā. Nu labi, varbūt ne tik tālu, taču Doņeckā vēl aizvien padomju elpa ik pa laikam iesitas pakausī un iecienītākā satikšanās vieta ir Ļeņina laukums.

Es gribētu uzrakstīt kaut ko smeldzīgu par Latviju, kā tie citi cilvēki, kuri devušies prom, nu ilgojas pēc rupjmaizes, taču man jāatzīst, ka tās nav tās lietas, kas man visvairāk pietrūkst. Es varētu rakstīt par to dievišķo sajūtu, kas pārņem Dziesmu un Deju svētkos, esot kopā ar tūkstošiem, kas jūtas tieši tāpat.Taču varbūt visvairāk man pietrūkst tā Latvijas mazumiņa, kad esot Rīgā, Tev nepieciešamas tikai piecpadsmit minūtes, lai svaigu gaisu ieelpotu jūras viļņu šalku pavadījumā. Varbūt man pietrūkst ielu un mašīnu. Vai vienkārši tās unikālās sajūtas, kas ir tikai Latvijā, ejot pa ielu, braucot ar riteni vai sēžot ar draugiem kafejnīcā. Taču manu Latviju vēl vairāk par biezpienu un krējumu raksturo cilvēki. Latvju dēli un latvju meitas.Protams, ne visi, taču šoreiz atļaušos nepieminēt visus tos gadījumus, kas apkauno mūsu skaisto tautu. Kopumā varbūt mazliet atturīgi, taču sirdī silti un laipni cilvēki. Cilvēki, kuri cep šo garšīgāko maizi pasaulē,  un cilvēki, kuri dzied šīs dziesmas un izdejo dejas. Staltie latviešu puiši, kurus varbūt tikai nedaudz nepieciešams pabikstīt, lai mugura tiešām būtu taisna un bikses nebūtu nobrukušas. Jā, varbūt viņi citreiz, mūs, meitenes, neuztver nopietni un gluži kā pirmajās klasēs “parausta aiz bizēm”. Varbūt viņi nedzied serenādes kā itāļi (lai gan kas zin’, vai viņi tiešām dzied),  un nav tik pārspīlēti jauki  kā ukraiņi un sasveicinoties neskūpsta manu roku, taču man ir aizdoma, ka balles dejā neviens cits neiegriezīs labāk  kā latvju puiši. Un meitenes, kuras spēj būt skaistas, nekļūstot vulgāras. Varbūt es spriežu tikai pēc savām draudzenēm, taču latviešu meitenes tiešām spēj skaistumu apvienot ar gudrību.  Varbūt tikai viņām mazliet nepieciešams uzmundrinājums un kāds neliels kompliments, lai celtu pašapziņu. Un ne jau augstpapēžu kurpēs un pārlieku garos matos slēpjas tas skaistums. Šķiet, šovasar dzirdēju no kāda puiša, ka nekad viņš neesot redzējis meitenes tik skaistas –  garajos tautas tērpa brunčos, tērptas baltā lina kreklā, kam pa virsu veste (ņieburs), matiem sapītos bizē un sārtām lūpām. Skaistums ir stājā un pašapziņā, kuru dažreiz ikdienā piemirstam. Protams, mūsdienu pasaulē grūti runāt par spēcīgu piederību kultūrai un valstij, taču tieši šodien man pietrūkst tā mazumiņa, kas ir raksturīgs tikai latviešiem.

Un es īsti nezinu, vai esmu tipiska latviete un cik ļoti latviete, vai esmu īsta patriote, taču es droši varu teikt  – Latvijai nav ne vainas. Latvijā ir ātrs internets, laba mūzika, daži izcili teātri, silta vasara, laba sabiedriskā transporta sistēma ( varbūt mazliet par dārgu) un cilvēki, kuriem kopumā arī nav ne vainas.

Un citējot vārdus no Astro’n’out koncerta: “Latvieša mentalitātē nav atzīties mīlestībā, tapēc mēs to nedarīsim!” ( mēs taču tāpat zinām, ka mīlam) , bet, ja kāds šo lasa,  18. novembrī es novēlu paskatītes uz cilvēkiem sev apkārt! Varbūt tie būs draugi, ģimene, varbūt kaimiņš vai kāds nejaušs garāmgājējs; padomā, nav taču nemaz tik slikti atrasties viņiem līdzās, vai ne?

Arī es šodien ar sarkanbaltsarkano lentīti!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s