Tirgus placī

Visa dzīve paiet tirgū.

Bet pirms tam, vai es jau minēju, ka alus šeit ir apbrīnojami negaršīgs? Ne es biju, ne būšu lielā alus dzērāja, un tomēr, es nesaprotu, kā to, ko viņi pārdod šeit bāros, var nosaukt par alu. Manā atmiņā ir frāze, ko izteica Mārtiņš Sirmais, ka latvieši nekad nebūs vīna pazinēji, pat tad, ja izliksies par tādiem, jo latvietim gēnos ir alus, līdz ar to labāk kļūt par alus pazinēju. Un pat tad, kad Aņa man ar izbrīna pilnu seju saka, ka iepriekšējā reizē šajā bārā šis pats alus esot bijis labs,es zinu, ka tas nekad šeit tāds nav bijis.

Runājot par dzīvi, kas paiet tirgū, to  noteikti var attiecināt uz tirgus sievām, kas pavada savas dienas, cenšoties pārdot deviņdesmito gadu modi, džinsa svārkus ar blingiem un krāsainām pogām, kurpes ar spiciem purngaliem un kažokādas.

Taču manu tirgus apbrīnošanu caur fotografēšanu iztraucēja tirgus apsargs. Šķiet, konkrētajā brīdī es neko nefotografēju, tikai ar Natašu apspriedām capures un visas dīvainās lietas, kad kāds no aizmugures piezagās klāt un jautāja – do you speak russian? Es pat nepaspēju apskatīties, kas ir šis cilvēks, kad atbildēju – DA, jo domāj – , cik interesanti, kāds tirgū grib ar mums iepazīties. Taču nē – izrādās, tas bija apsargs, kurš ar sevi iepazīstināja un prasīja, ko es šeit fotografēju. Es apmuslu, jo zināju, ka tam tālāk var sekot tas, ka viņš liek man izdzēst visas bildes, vai vēl trakāk – izsauc miliciju. Labi, tajā brīdī es vairāk negribēju zaudēt bildi ar zābakiem. Tad viņš uzdeva jautājumus, kurus es īsti nesapratu un kaut ko komentēja, taču es tikai atbildēju – Sebja, sebja. Ka fotografēju sevi. Kaut kā muļķīgi sanāk – devos uz tirgu, lai nofotografētu sevi. Ātri kamerā aizspiedu garām visām bildēm, kur safotografētas cepures un zābaki, un parādīju viņam bildi, kurā esmu es. Nezinu, kādēļ viņu  neuztrauca tas, ka es tirgū fotografēju sevi, taču katrā ziņā tas laikam nav tik bīstami  kā tad, ja es fotografēju šubas, zābakus ar spiciem galiem un cepures. Viņš atvainojās un devās prom. Pēc tam es vairāk nefotografēju, jo, lai arī tirgus ir liels, to pašu apsargu satikām vēl kādas četras reizes.

Lūk! Šeit bilde, kuru rādīju apsargam.

Lūk! Šeit bilde, kuru rādīju apsargam.

Tirgus viņiem ir daudz nopietnāka iepirkšanās vietā  kā tirdzniecības centri, jo, pirmkārt, tas ir lielāks, otrkārt, iespējams kaulēties par cenām. Un, runājot par cenām, piemēram, lētākās cepures, kas nav ne skaistas, ne modernas, maksā apmēram 10 eiro. Taču tādu ir maz. Vidēji tās maksā no 20 – 30 eiro. Tās, kam cena ir ap  30 eiro, varbūt arī es liktu galvā, taču atļauties nevaru. Un tad seko cepures “babuškām”, kuru cena svārstās no 50 – 150 eiro. Protams, ir arī kažokādu cepures, par kuru cenām mēs pat neiedomājāmies painteresēties, jo ko tur daudz, diez vai pat ar triju mēnešu kabatas naudu mēs varētu to atļauties.

Es meklēju sev cepuri, bet tā arī to neatradu. Toties viena pārdevēja visu laiku mani uzrunāja “Solniško maja”. Varbūt, tā darot, viņa domāja, ka es nopirkšu kādu cepuri, bet varbūt es tiešām tajā svētdienā biju “saulīte” , un aukstajā dienā viņai palika siltāk, ieraugot mani!

Šī nebija pirmā reize, kad es biju tirgū. Šķiet, pirms divām nedēļām  kopā ar Mašu un Vitaļiku devāmies uz tirgu, jo es vēlējos sev nopirkt audeklu un krāsas, lai kaut kā aizpildītu laiku, kad pazūd internets un mēs esam pat tik pasīvi, lai spēlētu kārtis. Kad viņi parādīja vietu, kas tiek dēvēta par tirgu, biju mazliet šokēta. Radās sajūta, ka atrodos nebeidzami lielā garāžu laukumā. Tās bija kā garas metāla mājas, kurās, ieejot iekšā, izsatās kā normālā veikalā. Mēs gan vairāk kā divas stundas pavadījām tikai kancelejas preču sektorā, taču tas likās nenormāli liels. Un, protams, reklāmas, REKLĀMAS, kā gan šeit bez tām! Tāpat arī tipiskie Ziemassvētku rotājumi – jo spīdīgāk, jo labāk. Vienā no veikaliem pavadījām apmēram 40 minūtes, izvēloties hipsteru piezīmju grāmatiņas. Par hipsteriem šeit vajadzētu būt īpašam stāstam, bet mani viņi kaitina. Man likās, ka tas jau ir noiets etaps, taču šeit tas  ir pašā uzplaukumā, un mani tas patiešām kaitina. Taču es varu censties ar to sadzīvot! Tāds, lūk, tirgus:

Un nobeigumā –  neliela krievu valodas stunda!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s