Epopeja

Šķiet, tas bija kārtējais drēgnais rudens vakars Kirovas dzīvoklī. Daži nolīduši savās istabās, daži lasa grāmatas, kāds taisa vakariņas un kāds cenšas iemācīties ko jaunu krievu valodā.

Es biju savā istabā, skatījos kādu pastulbu šovu, kad atvērās durvis un pa tām ienāca galds. Papriekšu galda “kājas”, tad virsma, kas paredzēta rakstīšanai, kurai pieķēries klāt Donatas. Aiz viņa seko Nataša ( Natalija, Spānija). Abi  nevar beigt smieties. Protams, es neko nesapratu, taču skats bija “rubļa vērts”. Izrādās, ka tas ir galds no puišu istabas ( portugāļa Žoze un spāņa Davida), un tagad tam vieta ir mūsu istabā. Kamēr mēs smejamies kā negudri, no sava kambara izlien Žoze un nobļaujas : “Do you understand, that this is war now?” ( Vai Jūs saprotat, ka šis tagad ir karš?) un ātri vien ielien atpakaļ un aizcērt durvis. Galds ātri vien tika nogādāts atpakaļ, taču Žoze vēl aizvien kaut ko purpināja savā istabā. Mēs nespējām beigt smieties un pa durvju apakšu ieslidinājām viņam zīmīti “Don’t worry and understand jokes” ( neuztraucies un saproti jokus). Uz to kā atbildi mēs saņēmām viņa skaļos smieklus. Taču to, vai smiekli tiešām bija smiekli par šo joku, mēs nesapratīsim nekad. Izrādās, kamēr es skatījos savu šovu, Nataša sēdējusi lielajā istabā un kaut ko mācījusies. Donatas esot teicis, ka tas nav godīgi, ka tāda mērkaķa istabā kā Davids, kuram piedevām neesot smadzeņu, ir galds,taču mūsu istabā, kurā ir meitenes, kas šad tad vēlas arī pamācīties, galda nav. Tas esot jālabo. Kamēr Žoze, šķiet, bija vannas istabā vai smēķēja savu ikvakara cigareti uz balkona, Nataša un Donatas iegāja viņu istabā, novāca mantas no galda un ienesa to mūsu istabā.

Apmēram pēc nedēļas, kad šis nevainīgais joks jau sen ir aizmirsts un pat vairs neliekas smieklīgs, Nataša pārrodas mājās no savas krievu valodas nodarbības satraukta un dusmīga. Viņa pieklauvē pie puišu istabas durvīm un vaicā, vai Žoze ir laiks aprunāties. Viesistabā viņa palūdza, lai Žoze apsēžas un izstāstīja, kas noticis. Davida mentore Aņa esot Natašai vaicājusi, kas notcis dzīvoklī un vai ar viņu viss kārtībā. Visi domā, ka Nataša jūkot prātā un ik pa laikam iedrāžas citu istabās, nomet mantas no plauktiem un galdiem un pārkārto mēbeles. Es to visu, protams, noklausījos no savas istabas. Nav jau tā, ka noklausījos, bet to nevarēja nedzirdēt. Žoze kļuva nervozs un nezināja, ko atbildēt, jo tas bija skaidrs, ka tieši viņš acīmredzot kādam bija sūdzējies par šo joku. Un tieši tajā nedēļas nogalē esot bijusi mentoru tikšanās, kurā viņi aprunājuši mūs un droši vien Žoze mentore ( kam gan citam viņš varētu sūdzēties?) pacēlusi gaismā šo problēmu ( joku). “Konflikts ” tajā vakarā netika atrisināts…patiesībā tas netika atrisināts nekad, taču ar to tas nebeidzās.

Nākamajā dienā es atnācu mājās un jautāju Vili ( Bulgārija), vai viņa pagatavojusi auksto zupu, par kuru ieminējās darba laikā. Nē, viņa to nav izdarījusi, jo Davids esot aizliedzis gatavot vakariņas. Viņš tajā vakarā vēlējās pagatavot vakariņas visiem ( viņam bija savi iemesli tā darīt, bet par tiem, es vēl nevaru rakstīt te). Protams, vakariņas spāņu stilā ir kaut kad, kad man jau ir bērnu laiks jeb laiks doties gulēt. Mēs ar Natašu bijām savā istabā, kad pie durvīm klauvēja Žoze un vaicāja, vai mēs ēdīsim vakariņas. Abas ar Natašu ēst negribējām, un viņš mazliet apvainojies aizvēra mūsu istabas durvis un devās prom. Taču ilgi nebija jāgaida, kad pie durvīm klauvēja Davids un uzstāja, ka, pat ja mēs neēdam, būtu ļoti jauki, ja mēs pievienotos “ģimenes” vakariņām, jo viņam esot kas sakāms. To mēs arī darījām. Vīns visdrīzāk bija nopirkts, lai pielabinātos, un no tā gan es neatteicos. Tad nu viss varēja sākties. Pirmā situācija, kas bija jāatrisina, bija šis galda joks, par kuru mēs visi mazliet bijām šokā un, ņemot vērā, ka nedēļu iepriekš mēs sapratām, ka Žoze dažās situācijas uznāk panikas lēkmes un viņš kļūst neciešams un uztraucas par citiem neizsniegtiem čekiem pie kases, arī šajā vakarā notika tāda kā neliela spēle ar viņa nervu sistēmu. Neviens nepiekāpās šajā galda jokā, tikai mēs nesapratām, kādēļ Žoze tajā visā nepieminēja Donatas, kurš patiesībā bija visvainīgākais pie šī joka.Es īsti šajā sarunā neiejaucos, jo tajā brīdī spēju domāt tikai par savām muguras sāpēm, un bija skaidrs, ka Žoze neatzīs, ka viņš nav sapratis joku. Pēc apmēram pusstundu garas diskusijas mums bija jāapsriež Davida lieta, par kuru man atkal nebija, ko teikt. ( Bet par to es vēl uzrakstīšu – kaut kad). Nākamajā dienā Natalija atzinās, ka sarunas laikā atcerējusies ziņas, kas pirms gada bijušas Malagas avīzēs,proti,  par kādu spāņu jaunieti no Malagas, kurš dzīvojis Londonā. Ilgi viņš tur nav dzīvojis, jo viņu nogalinājis istabas biedrs. To viņa atcerējās brīdī, kad ieraudzījusi Žoze rokās nazi, kas atradās uz galda maizes sagriešanai. Viņa nodomājusi – tagad par mani rakstīs tajās ziņās, tikai, cik nožēlojami, jo viņa ir Ukrainā, Doņeckā, depresīvā strādnieku pilsētā, nevis Londonā, kur uzdzīve rit pilnā sparā.

Nākamajā dienā, kas bija trešdienas rīts, mani pamodināja Natalija ar tekstu – I think we are late ( Man šķiet, mēs kavējam). Cik tipiski trešdienas rītam. Ne tikai mēs pieceļamies pēdējā brīdī vai aizguļamies, bet arī aizmirstam, ka jādodas uz tālāko pieturu, lai nokļūtu trešdienas darba vietā.  Būt tur laikā mums vairs nebija iespējams, un, godīgi sakot, es arī nejutos labi, tādēļ tiek sūtīta īsziņa “bosiem”, ka es nejūtos labi un Natalija viena negrib doties, jo viņa nesaprot krieviski. Respektīvi, šajā darba vietā galvenais komunikators esmu es. Un, ja es nemāku pateikt, ka mēs neēdam krišnaīdu ēdinu un mums ir jāsteidzas, tad nekas cits neatliek kā attapties pie galda, kur kāds krišna mums pasniedz dīvainas maizītes un rīsus ar kartupeļiem. Tā nu mēs tajā trešdienas rītā turpinājām gulēt. Pēcpusdienā mēs devāmies uz otru darba vietu, kur mums jāmāca angļu valoda, bet, šķiet, jau mēnesi mēs tur ejam un tālāk par apsargu netiekam, jo dāmas, kuras apņēmušās mācīties angļu valdou, ir citos svarīgos pasākumos. Šoreiz gan mēs viņas satikām, un ātri vien viņas savos kabinetos atrada asorti konfekšu kasti un uzdāvāja ( visdrīzāk atdāvāja) mums to kā atvainošanos, taču šodien viņas atkal ar kaut ko ir aizņemtas, tikai ne ar angļu valodu. Lielisks darbs! Vakarā pārēdāmies konfektes.

Ceturtdienas rītā vēl notiesājām pārpalikušās konfektes, un bija jāveic pēdējie plānošanas darbi mūsu braucienam uz Slavske. Tur  paredzēts mūsu on-arriwal (atbraukšanas) treniņš. Pa ceļam Kijeva un atpakaļceļā Lviva. Tas, ko es gaidīju jau sen un ļoti – redzēšu citu Ukrainu un būšu ārpus šīs pilsētas. Vēl jāpasūta hostelis un jāizprintē vilciena biļetes. To visu vislabāk sapratu es, tādēļ arī pēcpusdienā devos uz ofisu, lai izprintētu visus nepieciešamos dokumentus un adreses. Taču pa ceļam uz ofisu es sajutos kaut kā ne tā! Dažas dienas mani mocīja muguras sāpes, taču šoreiz man pat likās, ka es līdz ofisam “neaizvlikšu”, jo bija pat grūti uzkāpt pa kāpnēm. Kad ierados, izprintēju dažus dokumentus, šķiet, salauzu printeri un neizturēju, uzrakstīju savam mentoram, lai viņš mani piesaka pie ārsta. Pirms brauciena gribēju apstiprinājumu, ka varu doties un sāpes pāries. Nezinu, kādēļ, bet visas biļetes un dokumentus atstāju ofisā, lai vēlāk Nataša, kura apsolīja ierasties uz filmu vakaru, gadījumā, ja es neatgriežos no ārsta apmeklējuma ofisā, paņem tos uz mājām. Ak, Ieva! Pie ārsta devos ar izprintētu lapu, uz kuras bija krieviski rakstīts, kā es jūtos un kad man sāka sāpēt. Es piebildu dakterim, ka nākamajā dienā man jādodas uz Kijevu, un jautāju, ko man darīt, lai nesāp. Principā, viņš uzmeta tikai aci manam astes kaulam un pateica – jāoporē. JĀOPERĒ!?!? Es, zinu, ko tas nozīmē, un tomēr jautāju – A čto eto značit? Eto značit, ka tev pēc tam būs divas nedēļas jāārstējas un jāstaigā pie ārstiem.Pasēdi un padomā. Viņš izgāja, pēc kāda laiciņa atnāca, šķiet, izdomājis risinājumu, un sāka rakstīt kādus dokumentus. Gandrīz pabeidzis, viņš tos sniedz man ar tekstu: “Rīt aizbrauksi uz Kijevu, un pirmais, ko dari, ej pie ārsta, un tur tevi izoperēs”. Kā? Kijevā? Kur es nevienu nezinu un kur man ir paredzēts būt tikai piecas stundas? Īsti nezināju, ko teikt, un atzinos, ka es taču tagad dzīvoju Doņeckā un kaut kā gribētos tad to lietu darīt šeit, kur ir manas mantas un vismaz kāds var atnākt ciemos pie manis. Labi, ja es tādā gadījumā varu izlaist braucienu uz Kijevu, viņš tulīt pat mani saoperēs. Pateica, ka varēšot samaksāt pēc tam, pēc kā es sapratu, ka tad jau varēšu doties mājās, kas ir labi, un ka esot mazliet jāuzgaida, līdz tiks sagatavota zāle. Paziņoju, ka man ātri jāpiezvana. Pirmais zvans mentoram, kurš īsti neko nesaprata un bija šokā, un beigu beigās atzinās, ka atrodas maršrutkā un piezvanīs man rīt, galvenais, lai es paziņojot “bosiem”, ka nevaru doties brīvprātīgo treniņbraucienā. Šķiet, zāle jau bija gatava, taču man vēl bija jāinformē sava “ģimene”, lai viņi no ofisa paņem visas biļetes. Zvans Žoze, taču runāju ar Nataliju. Viņa arī neko nesaprot un ir šokā. Dakteris mani jau gaida, un man nav laika piezvanīt vēl kādam. Tad jau es atrodos uz operāciju galda. Vispār, tagad rakstot, man gribas izlaist šo sadaļu, jo, lai arī saņēmu vietējo  narkozi, bija arī sāpīgi. Šķiet, gandrīz nokodu savu pirkstu. Māsiņa ar mani kaut ko runāja, prasīja dakterim pastāstīt kādu joku, taču tās dažas minūtes man likās kā stundas. Jāpacieš, lai pēc tam būtu labi! Kad izgāju no kabineta, neko īsti vēl nesapratu, tikai to, ka man uz dibena salīmēti visādi plāksteri un no manis vēl turpinās tecēt. Tā nu es jau grasījos doties prom, kad piezvanīja Vili un teica, lai es nekustos no vietas, viņi ar taksi atbraukšot man pakaļ. Tas bija jauki. Turpināju asiņot turpat slimnīcā. Pagāja kāds laiks, kamēr atradām aptieku, kura strādā, jo man bija izrakstītas visādas zāles. Dzīvoklī Donatas man prasīja, kā es tā vienkārši izdomāju, ka man vajag operāciju. Vai es navarēju izdomāt, ka man vajag kaut ko citu? Tagad tikai atlika sazināties ar “bosiem” un patiekt, ka nekur es nebraucu…

Piektdienas rītā viņi agri devās prom. Es tikai dzirdēju Donatas sakām, ka varētu paņemt līdzi wifi, taču nebiju spējīga viņam no savas istabas uzbļaut, lai neatņem manu vienīgo prieku dienās, kuras man paredzēts pavadīt vienai Kirovas dzīvoklī. Gulēju slikti, koridorā bija atstāta gaisma, biju palikusi viena un no rīta, šķiet, pamodos ar asarām acīs. Kad nomierinājos, devos uz viesistabu, lai ieslēgtu mūziku un nokārtotu visu, kas nepieciešams sakarā ar to, ka nevaru doties izbraukumā. Vēlējos dabūt atpakaļ naudu par dārgajām vilciena biļetēm, kuras beigu beigās neizmantoju. Un ko es ieraugu? Vai drīzāk – ko es neieraugu? Es neieraugu savu mapi ar vissvarīgākajiem dokumentiem – LV pase, Ukrainas “pase”  jeb mūsu svarīgākais dokuments šeit, visi ārsta dokumenti, kas nepieciešami apdrošināšanai, un vispār viss, kas jebkādīgi apstiprina manu identitāti. Pase, bez kuras es netiktu prom no Ukrainas. Nezinu kādēļ, bet  no rīta viņi paņēmuši līdzi ne tikai mapi ar vilcienu biļetēm, kas atradās dīvānā, bet arī manu mapi, kas bija pie visām manām, MANĀM mantām. Lieliski! Ātri rakstīju ziņu, lai viņi apzinās,  ka ir pievākuši manu identitāti un ka bez tās viņi atpakaļ var nerādīties. Vēlāk zvanīja mentors un uzstāja, ka šodien viņš dosies man līdzi pie ārsta, jo no manis neko nesaprot un grib zināt, kas man kaiš. Jau pirms tam brīdināju, ka pašlaik kustos kā veca tantiņa, jo, cik noprotu, manī vēl aizvien ir kaut kāds verķis, pa kuru tek infekcija ārā. Kad viņu satiku, viņš teica, ka viņa vecmāmiņa, uzzinot par manu operāciju, esot sākusi raudāt. Viņa esot tipiska ukraiņu vecmāmiņa, kura visu ņem ļoti pie sirds, Jāpiebilst, ka es viņu nekad mūžā neesmu satikusi. Pie daktera apstiprinājās, ka manī tiešām vēl aizvien ir tas verķis un ka man vēl divas nedēļas būšot jāstaigā pie daktera. Mentors sapratis, ka tas būs katru dienu. Katru dienu man būs jāpiedzīvo  šī nepatīkamā verķa izņemšanas un ielikšanas procedūra. Man atkal gribējās izplūst asarās. Piedevām man aizliedza ēst šokolādi un visu pārējo, ko es biju plānojusi iegādāties vakarā, lai kaut kā iepriecinātu vismaz savu kuņģīti. Tu esi uz diētas, IEVA!Taču es nebiju viena. Viena no mūsu bosiem – Oksana – bija piekodinājusi manu mentoru un Nastju šajā nedēļas nogalē par mani parūpēties. Lai arī biju depresīva, piekritu, ka vakarā pie manis var atnākt kāds ciemos. Tā nu mans mentors sāka  ielūgt uz Kirovas dzīvokli visādus cilvēkus, un es pat viņam nepaspēju pateikt, ka mans prāts nenesas uz ballīti un – vai vispār viņš pamanījis, ka es knapi velkos?Paldies piektdienai , jo lielākā daļa atteica, un beigās ieradās tikai viņš un Nastja, un abi  ātri vien bija prom, un es varēju doties gulēt. Gulēt un dzirdēt kaimiņus, dīvainas skaņas, gulēt un iedomāties, ka kāds ir dzīvoklī, lai gan neviena te nav.

Nākamajā dienā atkal dakteris. Vairs nebija tik sāpīgi, un visu saulaināku darīja tas, ka, izrādās, man nav ārsta kabinets jāapmeklē katru dienu un arī tas verķis vairs nav pie mana astes kaula. Paliek tikai šuve, kura ik pēc divām  trim dienām jānāk pārsiet. Zvans mentoram, ka, lai arī kustos kā veca tante, ar lielāko prieku apmeklēšu kādas izstādes atklāšanu. Pēc tam varēju mazliet vairāk justies kā cilvēks un sākt izbaudīt vienatni dzīvoklī. Vakaros vēl aizvien jutos neērti, jo bija dzirdami kaimiņi  ierasto dzīvokļa biedru sarunu vietā. Toties tagad  dzīvoklī skanēja mana mūzika, vannasistaba bija tikai man, un atkritumi nebija jāaizvāc katru dienu. Nerunāsim par virtuvi, kas vienmēr bija plus mīnus tīra, un nebija pretīgi tajā kaut ko gatavot kā reizēs, kad kāds cits aizmirsis satīrīt. Kopumā, ja neskaita notikušo un ārsta apmeklēšanu, man sanāca laba atpūtas nedēļa no maniem dzīvokļa biedriem, kas ik pa laikam man uzrakstīja jaunākās baumas. Šīs nedēļas laikā paspēju noskatīties dažādus šovus un muļķīgas tīņu filmas, mazliet palasīt, iejukt protesta mītiņā par Ukrainas pievienošanos Eiropas Savienībai  un kādā skolā pastāstīt par Latviju. Skolā bija ļoti interesanti un jauki. Lai arī pati ēka atgādināja senas atmiņas no bērnudārza, cilvēki bija jauki un laipni. Meitenes mani zīmēja uz tāfeles, dāvināja origami veidotas puķes, cepumus, kā arī es tiku nemitīgi fotografēta. Taču puikas dīvainā kārtā manī ieraudzīja perfekto palīgu angļu valodas praktizēšanai. Līdz ar to, ja viss paliks kā sarunāts, pirmdienās es “Ukrainas nākotnei”  palīdzēšu ar angļu valodu.

Nu jau es jūtos daudz labāk un mani dokumenti un “ģimene” ir atgriezušies no ceļojuma . Kā liekas, viņi viens otram jau ir mazliet apnikuši, savukārt es jau pieradu pie sajūtas, ka viss, kas atrodas dzīvoklī, ir man vienai, līdz ar to pagaidām notiek tāds pārejas periods, līdz mēs atkal sāksim dzīvot normāli. Šķiet, pirmajā vakarā dažiem bija manis žēl, ka es te esot pavadījusi viena pati visu nedēļu, bet, būsim atklāti, tas bija brīnišķīgi.( Ja neskaita dakteri, kurš tomēr arī bija jauks, jo galu galā izārstēja mani.)

P.S. No sākuma es nesapratu, kādēļ gan dakteris, gan trakā teātra dāma no “Fortunas” vienmēr mani sauc par dzevačku. Dzevačka. Vai tad tik grūti atcerēties manu vārdu?Ieva, Jeva, Eva. Tikai pirms divām dienām es sapratu, ka viņi mani sauc deminutīvā – Evačka! Nu re, cik jauki!

Advertisements

5 thoughts on “Epopeja

  1. Wow, tik daudz teksta! Bet super! Es tagad esmu EVS Čehijā, derētu kaut kad satikties!!! 😉

    1. Čav, Reini! 😉
      Čehijā? Cik forši! Uz cik ilgu laiku? Es šeit uz deviņiem mēnešiem! Un obligāti būs jātiekas! 🙂

  2. cik aizvēsturiska noskaņa bildēm!
    gaidu tevi mājās un ciemos Doma laukumā, jo te ir labākais karstvīns un laipnākie pārdevēji! un bērnu griezējiņi!

    1. jo es esmu aizvēsturiskā vietā 😀 Es ,šķiet, Tvnetā redzēju bildes. Tavu šalli arī un jauno bērnu iegriezēju! Es gribēsu karsto upeņu dzērienu..ar balzāmiņu! Drīz 🙂

  3. Jā, jā. Tā ir mana šalle (visi mani ierauga tajā bildē, bet man liekas, es tā neesmu)
    Jaunais bērnu griezējs ir īsts vecis, sasita man naglas un pakāra aizkarus 😀

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s