Berlīnes siena

Lai uzzinātu, kas ir uz Berlīnes sienām, nepavisam nav jādodas uz pašu Berlīni. Atliek tikai uzrasties kādam trakam “ielu māksliniekam”, kā viņš pats sevi dēvē, un Berlīnes sienas attopas pamestā Doņeckas rūpnīcā.

Jau iepriekš rakstīju par kultūras un mākslas platformu  Izolyatsia – https://ievaukraina.wordpress.com/2013/10/20/izolyatsia/.  Izstāde “Плакаты вешать запрещено” bija novietota vienā no kādreizējām rūpnīcas ēkām. Izstaigājot pirmo stāvu, atradu daudz ko interesantu, taču man netapa skaidrs, kādēļ šiem plakāti un kādēļ lai vispār kāds veidotu izstādi plakātiem?

Nokāpjot pagrabstāvā, izstāde ieguva jēgu un īsto gaismu, jo mums bija tā iespēja tikties ar pašu mākslinieku, kuratoru, es teiktu kolekcionāru – Andreju Gorohovu (Андрей Горохов), kurš jau aizrautīgi stāstīja šo plakātu stāstus apmeklētājiem, kas ap viņu bija sapulcējušies.  Viņš trīs gadus pavadījis Berlīnē un šajā laikā kļuvis par plakātu kolekcionāru. Vienistabas dzīvoklis, kurā viņš dzīvojis. drīzāk atgādinājis istabu, kas pārpildīta ar makulatūru un grūtības arī sagādājušas šo plakātu nogādāšana Ukrainā. Ņemot vērā, ka viņš kļuvis aktarīgs no plakātu noplēšanas, viņš detaļās varēja arī izskaidrot, kādās tehnikās tie tiek pielīmēti, kā tos vieglāk noplēst un kā rīkoties ziemā, salā, kad tie visi pārvērtušies ledus blāķi, bet iegūt gribas.

Taču kādēļ izstāde? Izrādās, Doņecka ir īstā vieta tam, jo, kā pats kolekcionārs skaidro, šeit plakātu kultūra nav attīstījusies vispār. Ja Berlīnē tie ir gandrīz uz katra stūra, nerunājot par vietām, kur ir klubi un pulcējas jaunieši, tad Doņeckā to nav. To arī var skaidrot ar klubu kultūru. Ja šeit būtu vairāki klubi, kuri konkurē viens ar otru, tad varbūt pie dizaina un vietām, kur tos izvietot, būtu piedomāts vairāk.  Depche Mode plakāts, no kura redzama tikai viena trešdaļa, jo uz tā virsū jau cits plakāts, noplēsts ar nodomu, ka šeit ( Doņeckā) jau nekad tādu neieraudzīt, un, otrkārt, liela daļa cilvēku nemaz nezina, kas ir Depeche Mode. Principā, pie sienas tas karājās vairāk tādēļ, lai visi kopā varētu pabrīnīties vairāk par sevi –  kā tas nākas, ka viena no pasaules lielākajām grupām šeit ir “tukša vieta”? Protams, situācija nav tik traka, tomēr šie plakāti ir kā tādi Eiropas kultūras ienesēji Doņeckas jauniešiem un pārējiem apmeklētājiem. Klausoties aizrautīgajā stāstījumā, uz brīdi aizdomājos, kā ir ar plakātu mākslu Rīgā. Kaut kā vizuāli neatceros, laikam jau iepriekš tam nepievērsu uzmanību.

Ja jūs sakāt, ka mākslinieki mēdz būt traki, tad es saku, ka kolekcionāri ir vienkārši ķerti. Nekad neaizmirsīšu, kā ievācāmies Iļģuciema dzīvoklī, kur saimniece bija atstājusi savu kaķu kolekciju. Nu, paveicās, ka ne dzīvu, bet māla un citu materiālu statujas un figūriņu formā. Ātri vien kolekcija bija sapakota maisos un iebāzta skapja dziļākajā stūrī. Kad izvācāmies, nācās visu atkal likt pa plauktiem, jo saimniecei šī kolekcija bija dārgāka par visu pārējo. Pat par ledusskapi!!! Taču no plakātu kolekcijas es droši vien tik ātri neatbrīvotos. Godīgi sakot, lielāko daļu atstātu pie sienas!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s