būt brīvprātīgam

Pēdējā laikā esmu kā tādā paralēlajā pasaulē. Šodien ofisā prezentāciju, kuras veidošana parasti aizņemtu stundu, veidoju apmēram četras stundas. Aizsapņojos,skatoties mūsu mākslīgās eglītes lampiņās vai klausoties Coldplay mūzikā, kas šodien skanēja par godu aukstumam, kas pamazām pieņemas spēkā. Par tuvojošos aukstumu liecina arī mana pieaugošā apetīte.

Taču, šķie,t tieši šodien, skatoties Ziemassvētku lampiņās, es attapos… kā lai pasaka…attapos kā brīvprātīgā. Ir pagājuši jau divi mēneši un dažas dienas, kopš ierados šeit un uzsāku savu brīvprātīgo darbu, bet tikai pēdējās dienās man sāk veidoties sapratne par šo visu. Es sēdēju, skatījos uz lampiņām un lielo skapi, kas pilns ar mapēm, un sapratu, ka principā ir piepildījies tas, ko es pirms diviem gadiem iedomājos  un uzstādīju kā mērķi. Te nu es esmu – Ieva Druveniece jeb ” Ieva Ukraina”  Eiropas brīvprātīgajā darbā Ukrainā. Es neticēju. Es neticēju pati sev. Un cik interesanti –  lai arī projekts ir ” Eir0pas brīvprātīgais darbs” , tomēr atrodos  valstī, kura par savu piederību Eiropai cīnās tikai tagad un tieši tagad.

Man vienmēr nāk prātā kādā citā blogā lasītais, ka brīvprātīgais ir cilvēks ar brīvu prātu. Es gan nezinu, vai mans prāts ir brīvs, bet tas man ļoti palīdz, jo arvien vairāk saprotu, ka visam, ko es šeit daru, jābūt manas brīvas gribas izvēlei. Tai jābūt manai brīvai vēlmei. Un, ja es nevēlos doties uz kādu no darba vietām, es varu to nedarīt, jo tad tas būtu pret mana brīvā prāta darba principiem.  Pirms kāda laika dzīvokļa biedri jokojot runāja par to, kā rīkoties, ja neaizejam uz kādu no darba vietām. Vai mums jāatvainojas? Protams, ka jā. Taču beigu beigās mēs  esam brīvprātīgie, un kurš kuram atvainosies? No savas pieredzes varu teikt, ka vairāk atvainojas mums  nekā mēs, jo lielākā daļa darba vietu saprot, ka visu darām savas vēlmes vadīti un viņi zaudē, ja neprot izmantot mūsu laiku un  šo mūsu brīvo gribu.

Otrs, ko es esmu sapratusi, ka kā brīvprātīgā šeit es savu darbu veicu ne tikai veidojot darbnīcas, nodarbības vai palīdzot apgūt angļu valodu,  bet arī vienkārši esot es. Lielai daļai bērnu un jauniešu es esmu pirmais sastaptais cilvēks viņu dzīvē, kas nāk no citas valsts, kas runā citā valodā un kas izskatās mazliet citādāk. Lielai daļai cilvēku es esmu kā tāda vēsma no Eiropas, kuru visi tik ļoti tīko. Vēl kādai daļai cilvēku, un tieši jauniešu, es esmu kā pamudinājums apgūt valodas un kā ticība (es te nevēlos sevi padarīt par reliģiju, bet tomēr), ka iespējams pārkāpt robežas un piedzīvot citas kultūras. Un tas pat ir daudz vairāk kā visas tās nodarbības kopumā, ko mēs novadām. Tā sajūta, kad tu stāvi klases priekšā un visi mazie ir pavērsuši pret tevi savus viedtālruņus un fotografē tevi, lai pēc tam mājās saviem vecākiem rādītu, kādi ārzemnieki pie viņiem šodien bijuši ciemos. Kad viņi pienāk un vienkārši apķer  un nelaiž vaļā vai uzdāvina pēdējos cepumus, un pēc tam atrāda savai omītei, kas atnākusi pēc stundām viņiem pakaļ, sajūtos īpaša. Mēs viņiem esam vairāk kā ģeogrāfijas vai literatūras stunda. Mēs viņiem esam atvērta grāmata, kurai iespējams iziet cauri. Mēs esam kā tāda rotaļlieta, ko iespējams aptaustīt un pabakstīt. Rotaļlieta, kas runā. Un, lai cik dīvaini tas arī neliktos, šis aspekts pat sagādā vairāk gandarījuma. Varbūt lielākā daļa jauniešu mani neatcerēsies, taču varbūt kādam, kad viņš jau būs izaudzis un brīvi runās angliski, ceļos pa pasauli un iepazīs dažādas kultūras, es tomēr pavīdēšu atmiņā –  kā pirmā saskarsme ar citu kultūru. Kā pirmais cilvēks, ar kuru viņš runājis angliski, protams,  neskaitot skolotāju. Kā pirmais cilvēks, kuram viņš tik aizrautīgi varējis stāstīt par saviem mīļākajiem seriāliem un datorspēlēm vai labākajām grāmatām, kuras man arī obligāti jāizmēģina. Ja es nevaru izmainīt 60 gadīgas vecmāmiņas domāšanu, tad vismaz tikai ar to, ka es esmu es, es varu jauniešiem pavērt kādas durvis. Ja ne durvis, tad vismaz ceļu uz tām, iedrošinot viņus tikai iedomāties, ka kādu dienu arī viņi tāpat var stāvēt pilnīgi svešā valstī un darīt to, ko viņiem gribas darīt.

Un no vēl kādas puses brīvprātīgais darbs ir arī mazliet savtīgs darbs, jo ļoti daudz es ņemu tikai sev. Cilvēki, emocijas, stāsti, pateicības un arī cepumi – tas viss ir tikai man un nevienam citam. Pat ja es uzrakstu vai stāstu kādam par to, tie ir tādi kā pārpalikumi, drupačas, no kurām tas otrs tāpat neko nesagrābs. Nenoliegšu, ka pirmās domas, pieņemot šo izacinājumu, ir tik savtīgas – ES GRIBU mainīties, es gribu piedzīvot to un šito, ES GRIBU sastapt jaunus cilvēkus, es gibu atklāt kaut ko jaunu, un es gribu apceļot pasauli. Viss ir tikai tas, ko es gribu dabūt sev. Bet ko es varu dod? Šķiet, es pamazām virzos uz zelta vidusceļu un sāku arī apjaust, ko es varu dod.

Ne velti šīs pārdomas mani piemeklējušas šodien, kad pasaule atzīmē Brīvprātīgo dienu.

Liekas, ka man vēl ir ceļš ejams uz BRĪVO PRĀTU. Bet varbūt tas ir ceļš, kas ejams visu dzīvi, un, sev nemanot, es jau pa to soļoju.

Es gribētu novēlēt šodien tiem, kas šo lasa, atrast veidu, ceļu, uz savu brīvo prātu. Tam nebūt nav jābūt kādam tālam ceļam pāri robežām, tas varbūt ir turpat mājās, taču tas neizslēdz robežu pārkāpšanu.  Un vēl – savtīgos nolūkos atrast, pirmkārt, veidu, kā dot, otrkārt un galvenokārt,  arī pašam ņemt!

Ieva

Advertisements

2 thoughts on “būt brīvprātīgam

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s