Jauns gads. Īsumā.

( Bloga jaunajiem apmeklētājiem iesaku lasīt no sākuma. Sākums meklējams “rullējot uz leju”.)

Jauns gads, jaunas apņemšanās, mērķi un jaunas dzīves.Rīta tēju malkojot, klausīties sarunu franču valodā vai, esot savā istabā, dzirdēt dzīvoklī ienākam īstus angļus. Nemitīgs valodu un kultūru mikslis. Nemitīgi pārsteigumi, gan patīkami, gan ne tik ļoti.

Jaunais gads Ukrainā man iesākās ar soda samaksāšanu sabiedriskā transporta kontrolei. Muļķīgākais tajā visā ir tas, ka biļeti es biju nopirkusi, taču, raksturīgi man, aizsapņojos un aizmirsu nokompostrēt. Attapos izsēdināta no trolejbusa kopā ar diviem kontrolieriem un sievieti, kas pieteikusies man palīdzēt, jo, pirmkārt, redzēja, kā es nopirku biļeti, otrkārt, uzskatīja, ka abi vīrieši tikai izliekas par kontroli, lai izkrāptu naudu. Tā 20 minūtes viņi diskutēja, strīdējās, pieminēja policijas izsaukšanu un aprunāja mani. Vai tad neesot redzams un dzirdams, ka es neesmu vietējā, kura visdrīzāk nezina šīs dīvainās valsts sabiedriskā transporta noteikumus. Tā nu es gandrīz ar asarām acīs esmu šī cirka pašā vidū un nesaprotu, ko darīt. Beigu beigās izrādījās, ka man ir tās 30 grivnas soda naudai. Kad samaksāju sodu, abi kontrolieri kļuva tik laipni, ka pat atļāva man nākamajā trolejbusā biļeti nenokompostrēt. Taču es šo ekstru neizmantoju. Kad viņi pazuda, uzradās vēl kāda sieviete, kas pēkšņi izdomāja,ka var palīdzēt. Tā nu tika veikts zvans uz kaut kādām iestādēm, lai noskaidrotu, vai abi šie vīrieši tikai neuzdevās par kontrolieriem. Izrādās, nē, taču darba noteikumus gan viņi neievērojot un nenēsajot speciālās kontrolieru vestes. Abas sievietes mani piekodināja turpmāk būt uzmanīgākai un nesapņot tik daudz.

Tās pašas dienas vakarā es uzzināju, ka mūsu spānis Davids, laižas prom no projekta un Ukrainas, jo pirmdienā esot norunāta darba intervija Spānijā. Mūsu organizācijai gan viņš teica – ja darbs neizdošoties, varbūt varētu atgriezties šeit, taču viņi atbildēja, ka pēc tā, kā viņš izrīkojies, pēdējā brīdī pasakot, ka brauc prom, un nenokārto visus dokumentus, viņi vairs Davidu atpakaļ negribot. Taču mūsu portugālis Žoze tajā dienā ieradās ofisā ar apmēram sešu stundu nokavēšanos un paziņoja: „Sory, i am a bit late.” ( Atvainojiet, mazliet nokavēju.)

Tā nu mēs dzīvoklī esam palikuši pieci, taču projektam klāt nākušas poļu sejas. Trīs meitenes jau divas nedēļas mēģina iedzīvoties, ceturtā pēc dažām dienām ieradīsies šeit. Klīst baumas, ka uz pavasara pusi pievienosies kādi franči, un ofisā atradām anketas, kuras, projektam piesakoties, aizpildījuši kāds spānis un itāliete.

Bieži vien saņemu jautājumus par to, vai man viss kārtībā un vai gadījumā neesmu jau paspējusie iesaistīties kādā grupējumā, kas atbalsta protestus. Diemžēl vai par laimi –  nē, protestos nepiedalos. Taču, šķiet, sestdienas ballītē uzsauktais tosts par to, ka šeit vismaz ir drošāk kā Kijevā, pirmdienas rītā nav attaisnojis sevi. Izrādās, arī līdz mūsu pilsētai ir atceļojis lielais protesta gars.  Policija esot piekāvusi kādu protestētāju un tiek meklēta kāda bezvēsts pazudusi meitene, kura arī bija aktīva EiromaidanDonetsk kustības dalībniece. Taču nesatraucieties, mani ukraiņu draugi parūpēsies, lai es zinātu, kad noteikti nedoties ielās. Vēl aizvien man lielāka problēma šeit ir slidenās ielas, kuras pārvērtušās par īstu slidotavu, un sabiedriskā trasporta babuškas, kas bieži vien mani vienkārši apķer, jo es esmu tuvākais objekts, pie kā pieturēties.

daudz

daudz

Ar sveicieniem,

Ieva

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s