Ar mīlestību no Turcijas un citas lietas

Manā acu priekšā parādās Jaņa Rozentāla glezna „No baznīcas” un vēstures stundās runātais, ka senos laikos ( nu, varbūt ne tik senos) iepretim baznīcai vienmēr bijis krogs, kur pēc dievkalpojuma ļaudis devušies apspriest lietas ne tik formālā gaisotnē.
Mēs, atšķirībā no tiem senajiem laikiem, daudzi  iztiekam bez baznīcas, taču ne bez kroga (lasi – bāra). Svētdienas vakarus mēs pavadām „trashbārā ” ( atkritumu bārā) Gungu’u’bazz.

Sestdiena

Jāatzīst, ka ne tikai svētdienās mēs tur iegriežamies. Pēc neveiksmīga tematiskās ballītes apmeklējuma ( šķiet, Tarantīno viņiem šeit nav lielā cieņā) vienā no populārākajiem ( noteikti ne tajā vakarā) klubiem Doņeckā, proti,  „Liverpool”, nebija nemaz jājautā, kur turpināt vakaru. Protams, Gungu’u’bazz. Tajā sestdienas vakarā mūsu kompānija nebija liela – es, mana istabas biedrene Nataša,  Žoze un anglis, kuru kaut kur atradis Žoze. Žoze vienmēr atrod kaut kādus cilvēkus, un tā arī notika vakara turpinājumā. Pēc dažāda rakstura sarunām par mākslu, dzīvi, literatūru un visādām citādām lietām, kas pēkšņi liekas tik svarīgas, kad dažas glāzītes uz galda jau ir tukšas, es attapos, saņemot kā dāvanu dīvainu, no papīra salvetes izlocītu rozi. To man pasniedz kāds dīvaina paskata turks –  ar tekstu, ka kaut ko tādu viņš darot pirmo reizi, jo esot viņam ļoti iepatikusies. Mēs visi pie galdiņa bijām apmulsuši un nezinājām, ko darīt. Taču, ņemot vērā mūsu „prāta skaidrību” un jautro noskaņojumu, un šī dīvainā turka izskatu, es ātri vien pārslēdzu sarunu citā virzienā – kāda velna pēc viņam ir viens dreds? Viņš jau tā izskatās dīvaini, bet tad, izrādās, trīs gadus viņš ir audzējis šo vienu dredu, kurš esot tik ļoti svarīgs. Kad es uzzināju, ka viņš spēlē ģitāru, es pielūdzēju piespēlēju Natašai, jo viņai puisis varētu noderēt iecerētajā  projektā, precīzāķ, viņa ģitārspēle. Taču viņš tajā ilgi nebija ieinteresēts un visu laiku atgriezās pie manis, atkal un atkal atkārtojot, ka dāvājot papīra rozi pirmo reizi.  Es tikai nespēju nobrīnīties, no kurienes viņš uzradās, jo pavisam noteikti vakara gaitā nebiju ievērojusi viņu mūsu tuvumā. Pēkšņi mūsu kompānija bija kļuvusi divtik liela (pateicoties Žoze, kurš, kā jau minēju,  vienmēr atrod cilvēkus) – dīvainais turks, kurš samīlējies manī, ļoti garš un dīvains puisis, kurš visu laiku smaidīja, bet neko neteica, mana vārda māsa Ukrainā ( par to es biju pārsteigta!) un ielu mākslinieks, kurš darbojies ar projektiem arī Kijevā. Lai gan vakars vērsās plašumā, mēs nolēmām, ka mums laiks doties mājās un pamest šos jaukos cilvēkus. Taču turks mani nelika mierā, un Žoze izpļāpājās, ka rīt ( tas ir, svētdien) mēs visdrīzāk arī būsim bārā, jo parasti tajā laikā ir viktorīna, kurā mūsu jaunie draugi vienmēr piedaloties.

Svētdiena

Jūs noteikti esat piedzīvojuši situāciju, kad kādās viesībās,dzimšanas dienās, varbūt kāzās, varbūt bērēs vai vienkāršā draugu un paziņu  sanākšanā un pasēdēšanā pie galda jūs attopaties neīstajā vietā. Jūsu balkussēdētājs izrādās nerunīgs vai runā par lietām, kuras jūs neinteresē, vai arī jūsu „galda kaimiņi” jums nekad tā īsti nav patikuši. Un tad otrā galda galā jūs redzat kompāniju, kura ir jums kā radīta, taču būtu ļoti nepieklājīgi mainīt vietu. Vai vēl drausmīgāk, jūs netiekat ārā no vietas, kur esat nosēdināts. Jā! Tā notika ar mani  svētdienas vakarā, ko atkal pavadījām bārā.

( Pēc tam, kad es, esot savā istabā, dzirdēju, ka mūsu dzīvoklis ir „pārbritojies”, respektīvi, pārāk daudz tīras angļu valodas, nu mūsu kompānijai klāt nākuši divi briti un tīrs ukrainis, kuriem ir jāskatās ļoti svarīga futbola spēle.) Bet atgriezīsimies bārā.

Manā iepriekš aprakstītajā kompānijā mēs vakariņojām un gaidījām, kad sāksies viktorīna. Jāatzīst, mēs izgāzāmies, jo viktorīna tajā svētdienas vakarā tā arī nesākās, toties, tipiski mums, cilvēku skaits pie galda bija divkāršojies. Šoreiz mums pievienojās vietējie. Viens no angļiem vadīja dīvainu vārdu spēli, kas it kā palīdzētu mums vienam otru iepazīt labāk. Tā nu mēs pavadījām vakaru, līdz – BAM! – bārā ierodas mana turku mīlestība ( kā mēs viņu nosaucām). Taču šoreiz čalis bija papūlējies un atstiepis līdzi savus draugus. Pirmām kārtām kādu itālieti, ko laikam paņēmis sev pie sāniem, lai padarītu mani greizsirdīgu, un kā no animācijas izkāpušu etiopieti, kurš pasūtīja kaltētas zivis. Viss notika tik pēkšņi, ka es attapos, sēžot galīgi ne tur, kur vajag. Galdiņi bija pārbīdīti, vietas samainītas tā, ka es nekādi nevarēju tikt ārā. Vienā pusē man sēž dīvainais etiopietis ( lai gan varbūt viņš bija no citas zemes), otrā pusē kāda ukraiņu meitene, it kā jauka, bet īsti runāt nav par ko, pretī mana turku mīla apķērusi dīvainu itāļu meiteni, kas jāatzīst, nu ne maz neatgādināja Itāliju un visu, kas ar to saistīts. Kaut kur otrā galda ielokā es redzu savus draugus un jūtos vienkārši sasodīti. Pēc kāda laika es saņemu īsziņu no Natašas, kas no otra galda gala man raksta, lai es sēžot mierīga, ka viņi ar vienu no britiem mani no šīs neērtās situācijas izglābšot. Taču tas viss nenotika tik ātri. Pa vidu tam visam es paspēju bez maz vai pabūt psihologa seansā, ko man pasniedza kāds ukraiņu salsas dejotājs, uzdodot miljons jautājumu par dzīvi un visādiem citādiem sīkumiem. Es nespēju vien sagaidīt, kad vakars beigsies. Beidzot, kad es tiku ārā no šīs neērtās vietas, man vairs nebija garastāvokļa ne ar vienu sarunāties, un  mēs  izdomājām, ka laiks doties mājās. Kad mēs izgājām no kluba, man pakaļ pēkšņi sāka skriet turks. Viņš gribēja mūs uzaicināt uz klubu. Uz klubu? Svētdienas naktī? Zinot, ka ukraiņiem pat piektdienās un sestdienās patīk ballītes beigt drīz pēc pusnakts. Par kādu klubu gan viņš domā svētdienas naktī? Protams, ka mēs atteicām šim piedāvājumam. Taču viņš nelikās mierā un teica, ka noteikti mani satikšot un ka mana cepure esot ļoti skaista. Nu labi, paldies par to. ( Par to, kāda vietējiem šeit ir attieksme pret apģērbu, es pat nesākšu runāt, jo bieži vien viņi par manām ierastajām drēbēm ir pārsteigti. Kā? Tādi cimdi? Tāda cepure? Tādas bikses? It kā es būtu no Marsa.)

Tā nu viena no mūsu svētdienām bija galā.

Pēc nedēļas un divām

 

Kā virsrakstā minēts, man būtu jārunā par  mīlestību no Turcijas. Pēc tās svētdienas, dīvainā kārtā, ne tikai es, bet arī pārējie teica, ka jūtas atviegloti, ka viņam esot tā itāliete un viņš mani tagad likšot mierā. Ha. Nekā nebija. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš mani atrada sociālajos tīklos un sāka rakstīt. No sākuma tikai apjautājās, kā man iet un kā klājas manai jaukajai cepurei. Atbildēju ļoti īsi, liekot noprast, lai liek mani mierā. Taču viņš ik pēc divām dienām tik un tā man rākstīja visādas dīvainas lietas. Tā apmēram divas nedēļas pēc tam, kad mēs viņu pirmo reizi satikām, viņš man uzraksta, ka viņam esot pazudusi apetīte un viņš mani steidzami gribot satikt! Es atbildēju, ka ārā esot pārāk auksts un netaisos pamest dzīvokli ( lai gan mēs tieši grasījāmies doties uz dzimšanas dienu, kas iekļauj sevī dzīvokļa pamešanu). Pieminēju, ka  varbūt mēs brīvdienās dosimies kaut kur ārā, un tad, ja nu sanāks viņu satikt, tad sanāks. Taču pēkšņi viņš kļuva tik uzstājīgs, sakot, ka gribot satikt tikai mani, nevis visus manus draugus, un tas esot ļoti svarīgi, jo drīz viņš došoties tālu, tālu prom. Radās sajūta, ka viņš mani grib apprecēt un paņemt sev līdzi. Lietuvietis kļuva ieinteresēts visā šajā situācijā, un teica, ka nākšot man līdzi, ja es iešot ar viņu satikties, un Vili man ap galvu aptina lakatu turku stilā, sakot, lai pierodot. Joki, joki! Beigu beigās lietuvietis man lika turkam pajautāt, cik viņam ir kamieļu, jo varbūt tomēr viņš nav tik peļams.

„Around 1200 registered, what you gonna do with them?” ( Apmēram 1200 reģistrēti. Ko tu ar viņiem iesāksi?) Ar to arī mūsu sarunā beidzās, un mēs viņu neesam vairs redzējuši.

 

 

Un tā ir tikai viena no situācijām, un pat ne tā interesantākā, ko mēs piedzīvojam pēdējā laikā. Cilvēki, kurus mēs esam satikuši, ir tik interesanti un iedvesmojoši, ka mēs pat nespējam noticēt, ka realitātē, nevis iedomās izbaudām laiku šeit un cilvēkus mums apkārt.

 

Ar 1200 reģistrētiem kamieļiem un mīlestību no Turcijas!

Sveicieni, Ieva!

  1008616_10202306138868125_778474913_o

1010956_619799494757932_2033471847_n

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s