Makiivka. Tev nav, ko elpot!

Pēdējās dienās esmu sapņos par vasaru un brīvdienām. Laiks drūms, apmācies, un, visticamāk, caur piesārņoto gaisu saules stari nevar atrast ceļu pie mums. Iespējams, es esmu nogurusi no cilvēkiem, iespējams, no darba, kuru, kā man pārmet dzīvokļa biedri, pēdējā laikā darot nepieklājīgi daudz priekš brīvprātīgā statusa. Iespējams, esmu nogurusi pat no brīvdienām. Brīžiem šķiet , ka nedēļas nogales ir saspringtākas par darba nedēļu, jo jāizskatās labi ( vai vismaz kaut cik pēc cilvēka), jāsocializējas 10 reizes vairāk kā parastā darba dienā ( un parastā darbā dienā mēs to darām daudz), jāpaspēj visiem uzsmaidīt un pārmīt kādu vārdu par aizvadīto nedēļu.

Pēdējās divas nedēļas projekta ietvaros gandrīz katru dienu apmeklējam kādu skolu, kurā bērnus un jauniešus aicinām piedalīties “IntergenerationArt Dialogue”.

Viena no skolām atrodas Makijevkā ( Makiivka), kas ir tuvākā pilsēta no Doņeckas. Jāatzīst, ka, uz turieni dodoties, nerodas sajūta, ka tu pamet Doņecku. Vienkārši pēkšņi sākas citādāka vide – vecas mājas, dīvainas un mazliet sagāzušās sētas, klaiņojušu suņu bari. Patiesībā, mēs bijām pārsteigtas ( es un Nataša), ka cilvēki šo vietu sauc par pilsētu. Populācijas ziņā – jā, apmēram 300 000 iedzīvotāju liecina par pilsētas cienīgu nosaukumu. Taču apkārtne ir biedējoša. Kad caur maršrutkas logu ieraudzīju klaju lauku, kas pilns ar atkritumiem, es biju bez vārdiem! Plastmasas maisiņi visās iespējamās varavīksnes krāsās un suņi, kuri cenšas kaut ko atrast šajā atkritumu bedrē. Taču tas nav viss. Kad izkāpu no maršrutkas, momentā sajutu spiedošo gaisu. Liekas, ka savās plaušās ieelpoju ogles un putekļus, kas jau gadiem nav pametuši šīs pilsēteles gaisu.

Ņemot vērā, ka bijām ieradušās agrāk, nolēmām šo to nofotgrafēt un nofilmēt. Ilgi pie atkrituma lauka nebijām, jo bailes no suņiem bija lielākas par vēlmi iegūt labu kadru ar atkritumu maisiņu. Kad es biju, pēc manām domām, nofotografējusi kādu graustu, kurā pavisam noteikti neviens nedzīvo, mūs pārsteidza sieviete halātā. Izspūrušiem matiem, čībās un aizdomu pilnu skatienu viņa nāca mūsu virzienā. Izrādās, viņai radās aizdomas, ka mēs kaut ko okšķerējam vai esam dīvaini žurnālisti, kas nodarīs kaut ko ļaunu. Viņa sāka mūs izjautāt, ko mēs šeit darām un ko mēs fotografējam? Jāatzīst, es biju pārbijusies, jo viņa līdzinājās tai kaķu sievietei no Simsoniem un likās agresīvi noskaņota. Neviena cita uz ielas nebija. Tā nu mēs skatījāmies neizpratnē viena uz otru kādu pusminūti, līdz es izspļāvu:

„JA TURISTKA”( Es esmu tūrieste).

Jums vajadzēja redzēt viņas seju!

„TURISTKA? Vi čto? Šučitsi? Pačemo vi fotografirufaici?( Tūriste? Jūs ko? Jokojat? Kādēļ jūs fotografējāt?)

„ Nu ja ņeznaju. Ja turistka. Prosta mņe interesno.” ( Es nezinu. Esmu tūriste. Man ir interesanti.)

Viņa turpināja manī skatīties vēl apmēram minūti, līdz vienkārši aizgriezās un iegājā savā sagrautajā sētā.

Kad ofisā atstāstīju šo notikumu, visi sāka smieties! Tūristi? Makievkā! Kaut kas tāds varbūt notiekot reizi tūkstoš gados.Vai varbūt NEKAD. Sanāk, es biju pirmais tūrists šajā visnotaļ biedējošajā vietā!

Arī pati skola bija kā šausmu filmā! Koridoros atbaidoša paskata izlietnes, un aiz restotām durvīm cirvis un dažādi citi asi priekšmeti. Mēs ar Natašu, meklējot klasi, nonācām strupceļā. Kāpnes, kuras, pēc mūsu domām, veda uz trešo stāvu, vienkārši beidzās ar mazām durtiņām. Nārnija.

Esmu naiva un ļoti ceru, ka saule uzspīdēs drīz, jo bez tās šeit sāk likties mazliet drūmi!

Kā vienmēr,

Ieva

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s