Drīz būs pus gads

Skatoties kalendārā, neliekas, ka drīz pūs pus gads, kopš pēkšņi pārtrūka mans EBD (Eiropas Brīvprātīgais Darbs) un gandrīz gads, kopš aizbraucu un piedzīvoju trakas lietas, kas sākās jau 2 nedēļas pirms došanās uz Ukrainu. Šodien, satiekot vēl pāris ( nu apmēram 23) ex- brīvprātīgos, sapratu, ka, lai kā gribētos, neesmu vēl spējusi tikt visam pāri. Divu dienu laikā, uzdodot sev un citiem dažādus jautājumus, mēģinot rast atbildes un klausoties citu stāstos, es varbūt neatradu to, ko biju gaidījusi, bet drīzāk beidzot sapratu, kas ar mani bija noticis. BEIDZOT! Vai tiešām vajadzēja tik ilgi? Es it kā visu laiku, kopš atgriešanās esmu dzīvojusi vieglā reibumā, manas dzīves objektīvs bijā nenoregulēts un visu rādīja miglaini. Esmu sapratusi, kādēļ esmu tur, kur es esmu, kādēļ neesmu tur, kur gribētu būt. Un es neesmu ne pie kā vainīga. Ne jau es esmu slinka un nevarīga. Šķiet to sapratīs tikai tie, kas ir piedzīvojuši ko līdzīgu. Un varbūt pat ne citi ex-brīvprātīgie, bet es pieļauju tikai un vienīgi mana Ukrainas “ģimene”, varbūt mans mentors, varbūt mazliet organizācija! Varbūt vēl daži cilvēki no turienes, kuriem līdz ar mani, nācās pēkšņi mainīt savu dzīves vietu un sākt dzīvot citādu dzīvi, ne jau tādēļ, ka gribas, bet tādēļ, ka apstākļi tā spiež.

Nākamās dienas esmu apņēmusies aprakstīt pēdējos notikumus, cik mana atmiņa to atļaus, lai daļēji atbrīvotos no tā visa, kas man velkas līdzi un neļauj iet uz priekšu. Bet ne atbrīvoties un aizmirst. Atbrīvoties tādā skaistā formā, ielikt rāmītī, it kā pie sienas, lai ir uz ko paskatīties un atcerēties.

Jau kādu laiku jūtu sevī tādu ka nemieru, ka nevaru piesaistīt sevi ne vienai vieta. Ne Jēkabpils, ne Rīga mani nekādi līdz galam neierauj sevī. Arī Rumānijas/Londonas brauciens, kā bija cerēts, nekādi mani nedziedēja, nedeva super lielas, pasauli mainošas atziņas. Viss, ko darīju, ko nedarīju un ko domāju, mani urdīja. Es nevarēju saprast, kas ar mani notiek. Šajā ex-brīvprātīgo tikšanās kāds pateica kaut ko, kas tik ļoti raksturo mūs visus, un vēl jo vairāk manu iekšējo sajūtu – mēs esam kā tāds savdabīgs čigānu tabors. Ceļojam un meklējam savu vietu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s