KARBONĀDE AR SIERU

Mūžību nav blogots. Lai gan neuzskatu sevi par blogeri, tomēr sen neviens man nav prasījis – nu, kad atkal kaut kas būs publicēts? ( Projekts “nessevi” neskaitās, jo tur es maz ko pati esmu blogojusi)

Pagājušajā nedēļā iedomājos – jāpārvērš svētdienas atkal pat blogošanas dienām.  Man pietrūkst mazliet mana “interneta kluba” biedru, tādēļ, ja vēlies būt pirmais biedrs manā “SvētdienasPublicistu” grupā – dod ziņu. Varētu sarīkot kādu kopistisku rakstīšanu pie lielā galda.

Es bieži vien aizdomājos, ka, esot ārzemēs, katrs sīkums liekas, kā jaunatklājums. Tieši esot prom, es sāku fotografēt ar telefonu, lai gan agrāk to nekad nedarīju. Tas dod iespēju kaut ko, kas mani pārsteidz, ātri pārsūtīt draugiem un dalīties ar informāciju. Un es pat nerunāju par lietām kā mājas, ielas, cilvēki un gaismas, kuras gribās ātri ielaist telefona kameras mazajā objektīvā.Tās ir pat vēl mazākas lietas, kuras dažkārt liekas absurdas, kuras liek iesmieties un jautāt – kādēļ?

Dīvainā kārtā šī sajūta pie manis iegriezās nesen, esot te pat Latvijā. ( Vispār es ļoti sen nekur neesmu bijusi, bet tas tiks mainīts). Mani pārsteidza mazas lietas, man tās likās absurdas un man gribējās spalgi iesmieties ( visdrīzāk tā tas arī notika) un teikt – kaut ko tādu var izdomāt tikai šeit. Tajā brīdī es apjautu kaut ko sev svarīgu. Nav jābūt tālu prom, lai atrastu iedvesmu.

Nav jābūt tālu prom, lai ieraudzītu kaut ko jaunu.  Nav arī jābūt tālu prom, lai satiktu jaunus, interesantus cilvēkus un nav jābūt tālu prom, lai mestos jaunos piedzīvojumos, pēc kuriem prātā tikai divas domas:

1) Par to noteikti jāuzraksta!!!

2)To nekādā gadījumā neviens nedrīkst uzzināt!!!  What happens in Vegas, stays in Vegas.

Tā pat, kā es pierakstīju piedzīvojumus Ukrainā, un piedzīvojumus citās zemēs, kuri nav publicēti, jo veco labo laiku vārdā rakstīti ar roku uz visādām lapelēm un blociņos sēžot vilcienā, man pēkšņi radās vēlme pierakstīt visus jaunatklājumus, notikumus un pārpratumus, kas notikuši ar mani tepat Latvijā.

Kas man radīja šo sajūtu? Pašai neticās – karbonāde. Konkretizējot – karbonāde ar sieru.

IMG_20141025_131312

Tieši šis ēdiens man lika iespiegties un teikt – KAS TAS TĀDS? Slikta kvalitāte. No uztraukuma drebēja rokas, jo ne kuru katru dienu izdodas ko tādu ieraudzīt. Karbonāde ar sieru. Tā bija tā pēkšņā izbrīna sajūtā, ko lielākoties piedzīvoju esot prom no mājām. Bet pēc šīs siera karbonādes, es sāku domāt, ka patiesībā, pēdējā laikā tik daudzas lietas man likušas iespiegties, muļķīgi pasmieties un uzdot miljons jautājumus, tikai es nekad tā nebiju par to domājusi. Pēkšņi man kaut kas ierastajā vidē likās dīvains, nesaprotams un jauns. Paldies Tev – siera karbonāde.

“If you are not willing to risk the unusual, you will have to settle for the ordinary.” – Jim Rohn

“Whatever you do, you need courage. Whatever course you decide upon, there is always someone to tell you that you are wrong. There are always difficulties arising that tempt you to believe your critics are right. To map out a course of action and follow it to an end requires some of courage. Peace has its victories, but it takes brave men and women to win them.” – Ralph Waldo Emerson

Vienmēr,

Ieva

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s