ripot

Šodien es atklāju savu riteņbraukšanas sezonu. Pirms kāda laika mani brīdināja, ka visi iebraucēju Dānijā domājot, ka zeme ir plakana, taču tad viņi izbrauc ar riteni.. un šodien to piedzīvoju es. Jāatzīst, ka riteņbraucēju celiņi šeit nav retums, tādēļ pārvietoties no ciema uz ciemu nav tik bailīgi, kā tas būtu Latvijā, jo nav jāuztraucas par mašīnām, kas traucas garām 10 reizes ātrāk par tevi.

Jāpiemin, ka skolas riteņi ir pat mazliet vairāk kā “Second-hand”, tādēļ nācās iztikt ar to, kas ir. Lai gan, es nevaru sūdzēties, tiku pie diez gan laba “fiksīš-stila” riteņa ( par fiksīš-stila riteni es to nosaucu tikai tādēļ, ka vienā brīdī sapratu, ka varu bremzēt ar pedāļiem), lai gan, varbūt būtu bijas gudrāk izvēlēties kalnu riteni, kuram ir vairāk ātrumu un būtu bijis daudz vieglāk mīties kalnā augšā! Jā. Kalnā augšā. Apmēram 2/3 ceļa gāja augšup ar vēju , kas sitās sejā un padarīja visu procesu vēl grūtāku. Arī sēdeklis nebija diez ko ērts. Pusceļā mūsu pasniedzēja, kurš ierosināja šo riteņu tūri, ritenis ņēma un saplīsa. Es pie sevis tikai nodomāju, bet manas domas šķiet nolasīja Itālis un pateica skaļi: “I could understand that would happen with our bikes, but not with this fancy one.” / Es saprastu, ja tas būtu noricis ar mūsu riteņiem, bet ne ar šo moderno riteni./ Jā. Viņam bija labākais ritenis no mums visiem. Viņam paveicās, jo tuvumā bija autobusa pietura. Mums tika iedotas norādes un karte, un pieminētas vietas, ko apskatīt. Itālis apjautājās, uz kura ceļa mēs varam atrast autobusu, katram gadījumam ( katram gadījumam, kad saplīst ritenis, vai mēs vairs neesam spējīgi mīties). Tā nu mēs devāmies tālāk, taču man tas jau bija pietiekami, es pat teiktu par daudz.

Brīžiem es nevarēju pamīties, un dažus pakalnus pieveicu staigājot, bet nebiju tāda vienīgā. Un patiesībā jau mēs arī nebijām daudz. Eri ( Japāna) atkrita jau sākumā, jo bija lēna un nevarēja atrast ceļu no garāžas uz tikšanās vietu, un, kad mēs viņai zvanījām pēc piecām minūtēm, viņa jau bija savā istabā. Tad bija divi albāņi, no kuriem viens varētu strādāt armijā. Vienmēr, kad es knapi varēju pavilkties, viņš uzradās tuvumā un kaitināja mani ar frāzēm, kas dīvainā kārtā lika man nepadoties. Tad mūsu kompānijā bija visnotaļ ekscentrisks Itālis, par kuru man vajadzētu uzrasktīt kādreiz, un mūsu skolotājs, kurš, kā jau minēju, pusceļā “noplīsa”.

Neskatoties uz to, ka jau tagad man ir grūti paiet, tas bija viens no labākajiem piedzīvojumiem šeit Dānijā, jo redzējām ļoti daudz skaistu ainavu, kuras gan nesanāca iemūžināt, piemēram, purvs, kas pilns ar mazām baltām savvaļas puķēm, un lauks, kuram pāri rikšo zirgi. Šķiet es vēl nebiju redzējusi baltu zirgu ar brūnām krēpēm. Bija ļoti skaisti, bet visskaistākie skati paliks manā atmiņā. Pirmie 30 km pievarēti!

Šeit dažas ainavas, kas paliks arī bildēs!

Advertisements

One thought on “ripot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s