Nākamā Ukrainas TopModele

Mūs aicina visur. Gan uz “Radugas” 16 gadu dzimšanas dienu, gan uz “Veterāni on-line” izlaiduma pasākumu, gan uz vietējo skaistumkonkursu!

Onkulis, kurš ielamdījās skaistumkonkursā un nesaprata, kas notiek!

Šajās dienās piedzīvots tik daudz, cik citreiz nesanāk piedzīvot mēneša vai pat divu laikā.

Kādu dienu, kad devāmies uz vienu no savām darba vietām, manā redzeslokā ieleca sarkanmataina sieviete ap 50, garā pelēkā mētelī. Un viņai bija ūsas..Velns, tā jau diena neizdevusies, un tagad uz mūžiem manā atmiņā paliks ūsainās sievietes portrets.

Viens no interesantākajiem šīs nedēļas notikumiem bija “New youth center”, jeb, kā mēs saucam “NewYork center”, rīkotais skaistumkonkurss jaunām meitenēm, respektīvi, 14-15 gadīgām.

Ielūdzot mūs, viņi solīja, ka būs mums rezervējuši vietas, taču, kad mēs ieradāmies, mazliet nokautrējāmies līst priekšā un skatīties, kur ir atzīmēts “volunteers”, tādēļ ātri pagrābām brīvās vietas pēdējā rindā. Un labi vien ir, ka tā darījām. Zāle bija pilna ar faniem, kas brīžiem pat bija atraktīvāki par meitenēm, kas demonstrēja sevi uz skatuves. Zāles priekšā pamanījām arī izbujušo vietējo televīzijas slavenību, kas tagad kļuvis par radio “slavenību”. Mums veicas, jo mēs viņu redzam jau otro reizi, un pirmajā reizē viņš ar mani pat runāja, bet es tad vēl nezināju, ka viņš ir vietējā “zvaigzne”.  Kad viņš bija man pateicis, ka es esot kā kucēns, kurš saprot, bet nerunā ( runa par manām lieliskajām krievu valodas zināšanām), un pēc šī paziņojuma devās tālāk, mūsu koordinatore bija šokā un teica, ka pirmo reizi viņu redzot dzīvē, un atzinās, ka pat sastingusi, kad ieraudzījusi viņu ienākam telpā. A kas mums? Kārtējais ukrainis.

Taču, runājot par skaistumkonkursu, vienu es varu pateikt droši – meitenēm šeit ir nepieklājīgi skaisti mati. Un tas man liek nožēlot to, ka savējos sabojāju tik ļoti, ka nācās nogriezt… Savukārt mūsu dzīvokļa stiprais dzimums spriedelēja, kā tas var būt, ka sievietes šeit ir skaistas, bet, sasniedzot trīsdesmit gadus, paliek neglītas. Tad viņi nesaprata – ir vai nav vērts  ķerties klāt.

Taču pasākumā, kuru apmeklējām mēs, meitenes bija ļoti jaunas, taču izskatījās uz visiem divdesmit. Kaut kas man teica, ka tā esot tendence, padsmitgadīgām meitenēm izskatīties kā divdesmitgadniecēm. Un to tad mēs arī redzējām. Pats konkurss sastāvēja no vairākām daļām, kuras papildināja drausmīga vakara vadītāja, kurai varētu piešķirt titulu – labākais vakara bļāvējs. Man nav ne jausmas, kas notika ar viņas balssaitēm, taču man nav iebildumu viņu nedzirdēt vairs nekad mūžā.

PIRMĀ DAĻA. Meitenes uznāk un pierāda, ka ir skaistas.

OTRĀ DAĻA. Meitenēm jāpierāda, ka ir ne tikai skaistas, bet arī gudras, atbildod uz tādiem jautājumiem ,kā, piemēram, no kurienes nāk Kleopatra un cik gadā dienu. Ja mazā princese nezināja atbildi vai kļūdījās, vadītāja tikai nobļāvās -nu nekas, vismaz esi skaista, sirsniņ!

TREŠĀ DAĻA. Meitenēm jādemonstrē savi talanti – dejas, dziedāšana, repošana, es māku šūt, es māku lasīt, re, kāds man vēders, un es paņēmu rokā ģitāru, lai patēlotu rokzvaigzni. Kopumā, varēja skatīties, taču interesanti gan nebija.

CETURTĀ DAĻA. Visgarākā daļa un noteikti vadītājas mīļākā daļa, jo nu viņa varēja izbļaustīties kopā ar atbalstītājiem. Pēkšņi uz skatuves parādījās “random” cilvēki, kuri vai nu dziedāja, vai dejoja. Tad vadītāja izsauca kādu bariņu no zāles, kuri parasti kleidza. Kad visu dalībnieču fani bija izkliegušies, daži pat sagatvojuši frāzes, kuras kliegt, vadītāja nebija gana apmierināta un teica – davai, tagad pakliegsim visi kopā. Un tā viņi tur kliedza!

PIEKTĀ DAĻA. Šogad esot pamainījies formāts un nebūšot iznāciena klasiskajās vakarkleitās. Meitenēm bija jāizvēlas un jāattēlo slavenība, kurām viņas gribētu līdzināties. Nu te tad nu bija jaunās Andželīnas Džolijas un “Krēslas” Bellas.

SESTĀ DAĻA. Es biju pārāk šokēta un apmaldījusies troksnī, tādēļ man liekas, ka te jau ir apbalvošana, svinīgās runas, atbalstītāju priekšnesumi, dziesmas uz fonogrammas un mūsu centieni tikt ārā no zāles. Paveicās, ka bijām pēdējā rindā.

Un, runājot vēl par Ukrainas dīvainībām, vakar uzzināju, ka viņi ir tik laipni un iestādi, kurā uzturas ar HIV inficēti cilvēki, nosaukuši par “Crap” (Neatradu, kā tieši korekti iztulkot, bet nozīmē – kaut kas ar ļoti zemu vērtību un kvalitāti. Vienvārdsakot – mēsls.)